• Facebook Social Icon
  • Twitter Social Icon
  • YouTube Social  Icon

Jaunākās Ziņas

Par nodokļiem un nodevām

26.04.2018

Cienījamie kolēģi! Ja skatās Latvijas vairāk nekā 25 gadu vēsturē, tad katra izglītības reforma faktiski ir tāda piemiņas plāksnes veidošana vai cenšanās katram izglītības ministram atstāt kaut ko vēsturē. Un, atskatoties šajā vēsturē, mēs nevaram atcerēties nevienu faktu, kad kādas veiktās reformas rezultātā, pārmaiņu rezultātā, mēs būtu nonākuši pie secinājuma: “Jā, tas ir devis kaut kādu augstāku pakāpienu kvalitātē, kādā bērns beidz skolu.” Tas ir devis kaut kādu augstāku reitingu Latvijai kādos pasaules vērtējumos. Ja atceras, tad atceras ar mielēm viena vai otra izglītības ministra vārdu. Un tā ir Latvijas nelaime – domāšana īstermiņā, cenšanās vienkārši politisku ambīciju pēc atstāt kaut ko paliekošu aiz sevis, nedomājot, kas faktiski aiz sevis tiek atstāts.

 

Un, skatoties uz šo reformu, tā ir atkal kārtējā ambīcija vienkārši ierakstīties vēsturē, nedomājot par to, kādas pēc tam būs sekas.

Un katrs, kurš šodien šajā tribīnē, kāpj, manuprāt, arī tāpēc, ka saprot to, cik ļoti liela nozīme ir izglītībai, un īpaši Latvijas apstākļos. Un es novērtēju arī katru pozīcijas deputātu, kas mēģina ar pašiedvesmu sevi iedvesmo šodien nobalsot par šo reformu, par šiem grozījumiem likumos, mēģinot atrast motivāciju tam, kāpēc viņš nospiež to pogu. Es to novērtēju tāpēc, ka vismaz šie deputāti ir mēģinājuši iedziļināties dokumentos, par kuriem viņi šodien balsos.

 

Otra lieta. Kad veic kādu reformu, vienmēr gribas redzēt iespēju salīdzināties, lai pēc tam būtu iespēja vērtēt, vai tie pieņemtie lēmumi, kādi tika pieņemti, ir pieņemti pareizi; kas ir jāmaina pieņemtajos lēmumos. Kārtējo reizi arī šīs pārmaiņas ir par tēmu, kā mainīt kaut kādu skolu tīklu, kaut ko samazināt, mainīt standartus, mainīt saturu, bet – neatbildot uz jautājumu: kādā kvalitātē jaunietis beigs skolu? Pret ko mēs mērīsimies?

 

Es nenoliedzu to, ka absolūti skaidrs, ka prasmes, kompetences, zināšanas – viss ir jāsaista kopā. Tas, ko es esmu vērojusi vismaz pēdējo vairāk nekā desmit, ja ne piecpadsmit gadu laikā, ka sistēma izglītībā ražo (un aizvien vairāk ražo) biorobotus. Jūs brīnāties, kāpēc bērni nav sagatavoti dzīvei, ka viņi mehāniski, varbūt ar mātes gugles palīdzību, spēj atrast kaut kādu informāciju, bet viņi absolūti nespēj dažādus faktus saistīt kopā. Viņi neredz telpu.

 

Un, jo bērns skatās arvien mazākā ekrānā, jo arī pasaules izpratne viņam nav lielāka par šī ekrāna robežām. Arī tās ir izglītības sistēmas sekas, ka neprot pielietot tos informācijas tehnoloģiju līdzekļus, kas šodien ir. Gudri pielietot! Bet otrādi: šī vide ļauj bērnam palikt – piedodiet! –, bet tiešām stulbākam un aprobežotākam. Man par to patiešām sāp sirds. Jo es jau jums pieminēju tad, kad kāpu tribīnē nedēļu atpakaļ, kad šie likuma grozījumi tika nodoti komisijām, Valsts kontroles veiktu revīziju nu jau vairāk kā deviņus gadus atpakaļ. Un toreiz, gribot atbildēt uz jautājumu: kāpēc es redzu tik daudz jauniešus, kuri nespēj argumentēti runāt, kuri nespēj redzēt laukumu, kuri nespēj uzrakstīt loģiski saprotamu tekstu, kāpēc tas tā notiek, kas ir izmainījies izglītības sistēmā? – arī atbildot šobrīd tiem deputātiem, kas uzskata, ka mēs viens otrs, kas esam ieguvuši izglītību varbūt 70. vai 80.gados, esam ieguvuši kaut kādu nepareizāku izglītību... Arī jūs dzīvojat ilūzijās!

 

Tajā laikā, kas bija... kam bija iespēja – un es to novērtēju! – mācīties pie izciliem pedagogiem, neatkarīgi kādā ideoloģiskā pasaulē tu pastāvi, tas, ko tev iemācīja, tev tiešām iemācīja tādas prasmes un zināšanas, ka tu spēj jebkuros apstākļos izdzīvot, tu spēj pielāgoties un tu spēj lietas argumentēt, loģiski saprast. Tu nebaidies paust savu viedokli.

Tas, kas notiek šodien, ir tā nelaime, ka vienā daļā izglītības sistēmā – paldies Dievam!... gribu teikt, ka tā nav nelaime, tā ir laime... paldies Dievam, ir saglabājušies pedagogi, kuri, neskatoties... lai kādas prasības viņiem tiktu izvirzītas, viņi spēj ar savu kompetenci izvēlēties pareizākās mācību metodes. Viņi aizpildīs tos papīru kalnus, kā sistēma prasa, bet mācīs tā, kā viņiem liek sirdsapziņa, kā liek mācīt viņiem viņu pieredze, viņu profesionalitāte.

 

Un, veicot šo Valsts kontroles revīziju, mēs arī atradām ļoti daudz atbildes kopā ar bērnu psihologiem, bērnu pedagoģijas... mācību priekšmetu speciālistiem, pedagoģijas speciālistiem, kur ir tā problēma. Un problēma bija tajā, ka sistēmā eksistē dažādi atrauti elementi, kas kopā nestrādā. Ir veiktas entās reformas, no vienas puses, mainot standartu, nesekojot līdzi, kā praksē šis standarts tiek ieviests; mehāniski izvirzot prasības, kā viens vai otrs mācību priekšmets jāmāca, nesekojot līdzi, vai vispār to mācību priekšmetu šādā veidā ir iespējams iemācīties. Tas parādīja gan to, ka bērniem tiek prasītas prasmes, piemēram, abstraktā domāšana, vecumā, kad šī domāšana vēl nav izveidojusies, kas bērnā rada naidu. Tas parādīja, ka ir, piemēram, ļoti daudz jaunas apgūstamas vielas, kam bērns nespēj izsekot līdzi. Un atkal tas rada naidu, neizpratni un mehānisku pieeju mācību procesam. Par maz atkārtošanas un tā tālāk.

 

Kāpēc tas viss gadiem ir nogulsnējies izglītības sistēmā, un neviens pēc būtības nevērtē, kādā veidā bērni tiek mācīti? Tāpēc, ka Izglītības un zinātnes ministrijā jau nekas nav mainījies. Ir tā pati izpratne, kas šodien. Un šodien, grozot likumu, atbildība ir tikai par sistēmas radīšanu: par pieņemtajiem noteikumiem, izstrādātajiem standartiem, izvirzītām prasībām, bet nedomājot par to, ka šie standarti, izvirzītās prasības ir tikai instruments, lai nodrošinātu to, ka izglītots, dzīvei sagatavots jaunietis pabeidz skolu.

 

Un par trešo lietu, ko es gribu runāt, ir apsveicama kompetencēs balstīta izglītība. Un es, cik sevi atceros, mēs tādu apguvām arī tajos laikos, ko... par ko, kāds izsakās ar mielēm, jo mums iemācīja cieņu, pietāti, mīlestību, līdzjūtību, atbalstu vienam pret otru.

 

Tas, kas notiek šodien, jūs domājat, ka skolas vide, kuru jūs izveidosiet tā kā izolatorā, arī izveidos bērnu, kurš būs līdzjūtīgs, saprotošs, atbalstošs, mīlošs un tā tālāk, ja viņš iziet sabiedrībā, kurā tik kultivēts naids, kurā tiek kultivēta dažādu viedokļu nepieņemšana, kurā tiek kultivēts cinisms, kā pats par sevi saprotams un atbalstāms. Situācijās, kad nav argumentu, tad tiek iedvestas bailes vai tas, kas gadiem aizvien vairāk tiek tiražēts masu mediju telpā no dažādu institūciju puses ir tas, ka, ja tev nav argumentu, tu pasaki, ir viens vienīgais pareizais viedoklis. Ja kāds domā savādāk, tas nozīmē, ka viņš ir nepieņemams jau kā cilvēks. Nespēja cīnīties ar argumentiem, ir tikai vide, kura spēj pastāvēt tad, ja viņa iedveš bailes un iedveš pārliecību, ka ir tikai viens pareizais viedoklis un viss pārējais ir jāignorē. Vai šādā vidē strādās pēc būtības kompetencēs balstīta izglītība? Es uzskatu, ka ne.

 

Kā varēja nodzīvoties izglītības sistēma līdz tam, ka skolotājs Latvijas sabiedrībā šodien nav prestiža profesija? Ka tas nav cienīts cilvēks, novērtēts cilvēks? Par to bija jārunā arī šodien, grozot izglītības likumus, lai skolotāja profesija beidzot būtu pacelta tajos augstumos, ka tas ir cienījami, tas ir prestiži. Nevar iedomāties pacelt roku pret skolotāju. Kad es dzirdu gadījumus, ka spēj bērns pacelt roku pret skolotāju, manī tas ir kaut kas pilnīgi nepieņemams. Tad šādā vidē mēs domājam audzināt bērnus kompetencēs, vērtībās, kuri saprot cieņu, kuri saprot mīlestību. Es uzskatu, ka ļoti daudz kas darāms un jārunā ir par to, kādu sabiedrības vidi mēs veidojam. Un vienalga vai tā ir Saeimas tribīne, no kuras ar var atļauties runāt visu kaut ko ar izpratni, ka brīvība ir visatļautība, vai tā ir ģimene, kurā arī bērnam iemāca šāda veida izpratni par brīvību, kurā jau vecāki iemāca necienīt pašu svarīgāko, kas bērnam būtu jāciena, ejot uz skolu – savu skolotāju.

 

Tāpēc es neatbalstu šos likuma grozījumu, jo tie nav veidoti ar izpratni, ka mēs patiešām vēlamies redzēt izglītotus, kompetentus jauniešus. Jauniešus kā... kuri šeit nesen debatēja Saeimā un uzskata par pašu būtiskāko lietu, lai šeit būtu jaunieši, kuriem ir cieņa pret savu valsti, kurus vieno šī kopības sajūta, piederība savai valstij.

 

Es esmu par to, lai mēs spētu šādus jauniešu izglītot. Ar grozījumiem, kas tiek veikti mehāniski tikai, lai parādītu kaut kādu politisku ambīciju, atstātu piemiņas plāksni pie izraktas bedres, drīzāk tie būs krusti pie apraktas izglītības sistēmas.

 

Paldies jums.

 

 

Patiesā cieņā

 

Inguna Sudraba

Please reload

05.28.2019

Please reload

Arhīvs

Please reload